Pāriet uz saturu

Felācija

Vikipēdijas lapa
Sievietes veikta felācija

Felācija (fellatio, cēlies no latīņu: fellāre — ‘sūkt, zīst’), arī minets, ir orālā seksa veids, kurā ar muti, lūpām, mēli tiek kairināts dzimumloceklis.

To var izpildīt citam cilvēkam vai pašam sev,[1][2] kas ir iespējams, ja cilvēkam ir pietiekama elastība, dzimumlocekļa izmērs vai abi divi.[3] Pie felācijas var tikt pieskaitīta arī sēklinieku maisiņa orālā kairināšana.[4][5] Felācija var beigties ar orgasmu vai spermas ejakulāciju vīriešiem.[1][2] To var izpildīt kā priekšspēli pirms citām seksuālajām aktivitātēm, piemēram, dzimumakta vai anālā seksa,[1][6] vai kā atsevišķu erotisku un fiziski intīmu aktu.[1][2] Felācijas laikā ir iespējams gūt kādu no seksuāli transmisīvajām slimībām, taču risks ir daudz mazāks nekā dzimumakta vai anālā seksa laikā.[7][8][9]

Orālais sekss dažās kultūrās tiek uzskatīts par tabu,[1] taču lielākajā daļā valstu nepastāv likumi, kas to aizliegtu.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Felācija un citas orālā seksa formas ir zināmas daudzās vēsturiskās kultūrās, tomēr attieksme pret tām dažādos laikmetos un sabiedrībās ievērojami atšķīrusies. Vēsturiskajos avotos orālais sekss bieži nav aplūkots kā atsevišķa seksuālās uzvedības kategorija mūsdienu izpratnē, tādēļ par tā izplatību un sociālo nozīmi iespējams spriest galvenokārt pēc literāriem tekstiem, mākslas darbiem un medicīniskiem vai juridiskiem avotiem.

Senajā Grieķijā seksuālo uzvedību vērtēja ne tikai pēc partneru dzimuma, bet arī pēc viņu sociālā statusa, vecuma un ieņemtās lomas seksuālajās attiecībās. Atsevišķas orālā seksa formas bija pazīstamas, taču to sociālais vērtējums varēja būt negatīvs, īpaši attiecībā uz brīvi dzimušiem vīriešiem, kuri ieņēma sabiedrībā par necienīgu uzskatītu seksuālo lomu.[10]

Īpaši daudz rakstisku liecību par felāciju saglabājies no Senās Romas. Latīņu valodā pastāvēja īpaši termini dažādu orālā seksa darbību apzīmēšanai, tostarp fellatio, irrumatio un cunnilingus. Romiešu sabiedrībā šīm darbībām bija izteikta sociāla simbolika: seksuālā akta dalībnieku statuss un aktīvā vai pasīvā loma varēja būt nozīmīgāka par partneru dzimumu. Orālā seksa veikšanu noteiktos kontekstos uzskatīja par sociāli pazemojošu, un romiešu satīriskajā literatūrā to nereti izmantoja kā apvainojumu.[11]

Par orālā seksa praksēm liecina arī antīkā erotiska rakstura māksla, tostarp freskas, keramikas gleznojumi un citi attēlojumi. Tomēr mūsdienu pētnieki norāda, ka šādus avotus nevar automātiski interpretēt kā precīzu ikdienas seksuālās uzvedības atspoguļojumu, jo tiem varēja būt satīriska, simboliska vai izklaidējoša funkcija.[12]

Viduslaiku un agrīno jauno laiku Eiropā kristīgās morāles ietekmē seksuālas darbības, kuru mērķis nebija pēcnācēju radīšana, bieži vērtēja negatīvi. Teoloģiskajos un juridiskajos tekstos dažādas seksuālās prakses varēja tikt ietvertas plašākās kategorijās, piemēram, kā „nedabiskas” seksuālas darbības. Tādēļ felāciju avotos bieži neaplūkoja atsevišķi.

19. gadsimtā līdz ar seksoloģijas un medicīniskās psihiatrijas attīstību cilvēka seksuālā uzvedība kļuva par sistemātiskas zinātniskas izpētes objektu. Daudzas seksuālās prakses, kas neatbilda tālaika priekšstatiem par reproduktīvu heteroseksuālu dzimumaktu, medicīniskajā literatūrā sākotnēji bija aprakstītas kā novirzes vai patoloģijas.

20. gadsimtā, īpaši pēc seksuālās revolūcijas 1960. un 1970. gados, attieksme pret orālo seksu daudzās Rietumu sabiedrībās kļuva ievērojami liberālāka. Seksoloģiskie pētījumi un sabiedrības normu pārmaiņas sekmēja felācijas uztveri kā vienu no iespējamiem seksuālās aktivitātes veidiem starp pieaugušiem partneriem.

Mūsdienās felācija medicīniskajā un seksoloģiskajā literatūrā parasti tiek aplūkota kā viena no orālā seksa formām. Tās sociālā pieņemamība dažādās valstīs, reliģiskajās kopienās un kultūrās joprojām atšķiras.

Varianti

[labot | labot pirmkodu]

Felācija var atšķirties pēc tās norises, partneru savstarpējā stāvokļa un tā, vai tā tiek veikta kā atsevišķa seksuāla darbība vai kā daļa no plašākas seksuālās aktivitātes.

Viens no iedalījumiem balstās uz partneru lomu. Felāciju var veikt viens partneris otram, savukārt savstarpējas orālās stimulācijas gadījumā abi partneri vienlaikus veic orālu stimulāciju viens otram. Šāds seksuālās aktivitātes veids bieži tiek apzīmēts ar terminu „69”.

Atsevišķi tiek minēta autofelācija — felācija, ko cilvēks veic pats sev. Tā anatomisku un fizioloģisku iemeslu dēļ ir iespējama tikai nelielai daļai cilvēku un prasa ļoti lielu ķermeņa lokanību.

Felācija var būt daļa no seksuālās priekšspēles, notikt pirms vai pēc citām seksuālām darbībām vai arī būt patstāvīga seksuāla aktivitāte. Tās norise un ilgums ir atkarīgi no partneru individuālajām vēlmēm un savstarpējas piekrišanas.

Felācija pornogrāfijā

[labot | labot pirmkodu]
Pornogrāfiskā aktrise Evi Lava, kas filmējusies arī felācijas ainās

Felācija ir bieži attēlota pornogrāfijā un erotiskajos materiālos. Tā sastopama gan fotogrāfijā, gan kino, gan digitālajā pornogrāfijā, un laika gaitā kļuvusi par vienu no izplatītākajiem pornogrāfiskās reprezentācijas motīviem.

Pornogrāfijā felācija nereti tiek attēlota stilizētā, pārspīlētā vai skatītājam vizuāli pielāgotā veidā. Tādēļ pornogrāfisks attēlojums ne vienmēr atspoguļo tipisku seksuālo uzvedību vai partneru savstarpējo komunikāciju reālās attiecībās. Seksologi un seksuālās veselības pētnieki norāda, ka pornogrāfiska satura uztveršana kā praktiska seksuālās uzvedības parauga var radīt nereālistiskas gaidas par ķermeni, seksualitāti, partneru reakcijām un seksuālās aktivitātes norisi.[13]

Pornogrāfijas industrijā felācija var tikt izmantota gan kā atsevišķa aina, gan kā daļa no plašākas seksuālas darbības attēlojuma. Tās reprezentācija var atšķirties atkarībā no pornogrāfijas žanra, mērķauditorijas, kultūras konteksta un konkrētā producenta estētikas.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 4 5 Janell L. Carroll. Sexuality Now: Embracing Diversity. Cengage Learning, 2009. 265–267. lpp. ISBN 978-0-495-60274-3. Skatīts: 2013. gada 29. augusts.
  2. 1 2 3 Wayne Weiten, Margaret A. Lloyd, Dana S. Dunn, Elizabeth Yost Hammer. Psychology Applied to Modern Life: Adjustment in the 21st century. Cengage Learning, 2008. 422. lpp. ISBN 978-0-495-55339-7. Skatīts: 2011. gada 26. februāris.
  3. ↑ Savage, Dan. Savage Love, page 242 (Plume 1998).
  4. ↑ Nilamadhab Kar, Gopal Chandra Kar. Comprehensive Textbook of Sexual Medicine. Jaypee Brothers Publishers, 2005. 106. lpp. ISBN 8180614050. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. martā. Skatīts: 2013. gada 12. septembris.
  5. ↑ Robert Crooks, Karla Baur. Our Sexuality. Cengage Learning, 2010. 241. lpp. ISBN 0495812943. Skatīts: 2013. gada 12. septembris. Fellatio (fuh-LAY-shee-oh) is oral stimulation of the penis and scrotum.
  6. ↑ «What is oral sex?». NHS Choices. NHS. 2009-01-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-09-20. Skatīts: 2015-03-29.
  7. ↑ «Global strategy for the prevention and control of sexually transmitted infections: 2006–2015. Breaking the chain of transmission». World Health Organization. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. martā. Skatīts: 2011. gada 26. novembris.
  8. ↑ Dianne Hales. An Invitation to Health Brief 2010-2011. Cengage Learning, 2008. 269–271. lpp. ISBN 0495391921. Skatīts: 2013. gada 29. augusts.
  9. ↑ William Alexander, Helaine Bader, Judith H. LaRosa. New Dimensions in Women's Health. Jones & Bartlett Publishers, 2011. 211. lpp. ISBN 1449683754. Skatīts: 2013. gada 29. augusts.
  10. ↑ «homosexuality, male». Oxford Classical Dictionary. Skatīts: 2026-09-12.
  11. ↑ «Le thème de la bouche souillée par le sexe oral à la fin de la République romaine et au début de l’Empire». Persée. Skatīts: 2026-09-12.
  12. ↑ «Discourses of Desire in Ancient Greece and Rome». Cambridge University Press. 2024. Skatīts: 2026-09-12.
  13. ↑ «Kā pornogrāfija ietekmē partneru romantiskās attiecības». Delfi (latviešu). 2025-01-10. Skatīts: 2026-09-12.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Felācija&oldid=4521387"